Risinot krīzi 2022. gadā, ir vērts ielūkoties vēsturē: kā pasaules ekonomisko krīzi 1934. gadā risināja Latvijā. Samazināja valdības izdevumus un ierēdņu algas. Veica analīzi. Arī gatavoja Pārgrozījumus satversmē. Ko būtu jādara tagad? Kā Jānis Endzelīns ieteica - meklēsim rakstos!
Valdības Vēstnesis, nr. 96. Trešdien, 2. maijā 1934. g.
Saeimas svinīgā sēde 1934. gada 1. maijā.
To atklāja Saeimas priekšsēdētājs Dr P. Kalniņš ar sekojošu runu:
Augsti godājamā sapulce, priekš 14 gadiem 1. maija gaišajā pēcpusdienā sapulcējās šais pašās telpās pirmie Latvijas vēlētie likumdevēji, un Tautas padomes priekšsēdētājs Jānis Čakste pasludināja svinīgi, ka nolikusi savas pilnvaras pagaidu likumdošanas iestāde - Tautas Padome un ka Latvijas likumdošanas darbu uzsākuši pašas tautas izredzēti likumdevēji — Satversmes Sapulce, kuŗas lēmumiem no šās dienas sekos Latvijas tauta lielā uzmanībā.
Satversmes Sapulces pirmais un galvenais uzdevums bija izstrādāt valsts pamatlikumus. Šo likumu viena daļa jau faktiski pastāvēja dzīvē un bija fiksēta Tautas Padomes platformā, t. i. ka Latvija ir neatkarīga Republika ar dēmokratisku valsts iekārtu un ka Latvijas suverenā vara pieder Latvijas tautai.
Satversmes Sapulcei, sankcionējot šos pantus, pārņemot tos negrozītā veidā mūsu satversmē, Latvijas valstij bija dots vārds. Tāpēc, ja I8. novembri dēvējam par Latvijas valsts dzimumdienu, mēs l. maiju varam apzīmēt par Latvijas vārda dienu. Un man ir sevišķs prieks redzēt labi daudz Latvijas valsts “krusttēvu” šodien mūsu vidū.
Savas neatkarīgās dēmokratiskās republikas vārdu Latvija ir godam valkājusi visus šos gadus un nav ļāvusies iespaidoties no pretdēmokratiskiem vējiem, kuŗi sāk arvienu skarbāk plosīties ap Latvijas dēmokratijas saliņu, saceldami indīgus putekļus zemes iekšienē.
Ar savām pilsoņu polītiskām brīvībām, progresīvo likumdošanu un nacionālo iecietību Latvijas vārds bija ieguvis labu skaņu valstu starptautiskā saimē, un mūsu valsts iekārtu uzskatīja par vienu no stabilākām pēckara nodibinātās valstīs.
Mēs lepojamies ne tikai ar savām varonīgajām brīvības cīņām, bet arī ar savas tautas čaklumu, kā arī ar to. ka protam savas cīņās iekarotās brīvības un tiesības sargāt un aizstāvēt. Šodien atliek izsacīt tikai vēlēšanos, kaut Latvijas tauta varētu arvien lepoties ar šīm īpašībām, jo tās ved tautas pretim saimnieciskai un kultūrālai labklājībai.
Sociālus pamatus jaunajai valsts iekārtai Satversmes Sapulce centās nodrošināt ar radikālu agrārās reformas likumu, kuŗa lietderīgumu tagad spiesti atzīt daudzi viņa agrākie pretinieki.
Atskatoties šodien uz Satversmes Sapulces veikto darbu, mēs bez pārspīlējuma varam sacīt, ka šis Latvijas likumdošanas posms bijis viens no svarīgākajiem un mūsu pirmie likumdevēji strādājuši rūpīgi un ar prasmi. Reti kad vēlāk šinī namā ir risinājušās tik dzīvas debates par likumu un principiāliem jautājumiem.
Bet ikvienam no mūsu likumdošanas darba posmiem bijusi sava vairāk vai mazāk īpatnēja seja, ikvienā no tiem atspoguļojies pārdzīvojamais laikmets ar savām vajadzībām un likstām, tāpēc viens legislātūras periods bijis bagātāks polītiskas un administratīvas dabas likumiem, kamēr otrā bijuši pārsvarā saimnieciskie likumi. Vienā sesijā bijis pieprasījumu un jautājumu vairāk, otrā mazāk, vai kā pie mums ir pieņemts teikt, viena sesija bijusi ražīgāka, otra mazāk ražīga.
Deputātu kungi, šodien noslēdzas nevien mūsu likumdošanas darba 14. gads, bet mēs tuvojamies arī IV Saeimas darbības noslēgumam, tāpēc lai man būtu atļauts visā īsumā raksturot arī šo darbības posmu un to varētu izdarīt īsos vārdos:
IV Saeima bija krīzes apkarošanas Saeima, no 250 šai Saeimā pieņemtiem likumiem un lēmumiem apmēram 75 % attiecās uz to tematu.
Kā svarīgākos krīzes apkopšanas līdzekļus, kas pielietoti — iejaucoties valsts varai bieži privātā saimniecībā — pēdējos gados arī pie mums, varētu minēt:
cenšanos apmierināt iekšzemes tirgus ar vietējiem ražojumiem, kas jau pirms vispārējās krīzes izcelšanās tika propagandēta, bet, sākot ar 1931. gadu likumdošanas
ceļā tiek realizēti, ievedot kontingentus: augstas muitās, ārzemes maksāšanas līdzekļu kontroli un cietas iekšzemes cenaslabībai. Valsts nākusi palīgā dažādām ražojošām nozarēm, izmaksājot prēmijas vai piemaksas eksportējamām precēm, pazeminot procentu likmes, pārvēršot īstermiņa parādus ilgtermiņā un pat parādus atlaižot;
tā, piemēram, lauksaimnieki bekona un sviesta ražotāji saņēmuši piemaksu veidā šais trīs gados no valsts kases apaļus 24 ½ miljonu latu, bezdarba apkarošanai tai pašā laikā izdots apmēram 21 miljons latu, pie kam bezdarbnieku skaits 1932. gadā un 1933. gada ziemā bija dubultojies un pārsniedza 30 000 cilvēku.
Lai līdzsvarotu budžetu, paaugstināja tiešos un netiešos nodokļus, nodibināja cukura monopolu ar fiskālu raksturu un samazināja valsts darbinieku algas.
Nelūkojot uz šiem soļiem, pēdējo 3 gadu valsts budžeti noslēgušies ar iztrūkumu, pie kam vislielāko iztrūkumu izrāda 1931. / 32. gada budžets ar 24 miljoniem latu un nupat aizejošais noslēgsies laikam ar 9 miljonu latu lielu deficitu.
Šie budžeta iztrūkumi tika segti no valsts rezerves fonda līdzekļiem, un fonds samazinājās no 75 ½ milj. latu uz 33 miljoniem latu.
Jaunie krīzes nodokļi un ietaupījumi no valsts darbinieku algu samazināšanas devuši tai pašā laikā 40 ½ miljonu latu.
Nupat minētie krīzes apkarošanas līdzekļi sasnieguši tikai pa daļai savu mērķi, jo izsaukuši reizē daudzas negatīvas parādības.
Dažāda veida importa ierobežojumi vienādi bijuši cēloņi traucējumam uzturēt iekšzemes ražojumiem augstas cenas. Ar ierēdņu algu samazinājumu sašaurinājušās viņu pirktspējas. Ar devīzu ierobežojumu radies valūtā dubults kurss. Pabalstu un piemaksu sistēma savukārt smagi atsaukusies uz valsts kasi, kuŗai krīzes laikā jau tā bija uzvelti lieli un ārkārtēji pienākumi.
Saimnieciskā krīze šais trīs gados bija dziļi skārusi visu pasauli. Viņas cēloņi starptautiski un meklējami pašā ražošanas iekārtā.
Tāpēc nevarēja prasīt, lai Latvijas likumdošanas iestāde ar saviem lēmumiem kaut cik redzami ietekmētu pašu krīzes gaitu. No atsevišķu valstu valdībām, parlamentiem, turpretim lielā mērā atkarājas krīzes nastu vairāk vai mazāk taisnīga sadalīšana. Man jāliecina, ka mūsu Saeimai un krīzes laikā valdībai ne visai tas izdevies. Šai apstāklī meklējami pa daļai cēloņi asajai kritikai, kuŗa vērsās tiklab pret likumdevējiem, kā izpildu varu un nedibināti skāra pašu valsts iekārtu.
Deputātu kungi, tik gaiša un sajūsmas pilna mūsu šā gada maija diena nav kā pirms 14 gadiem, bet daudz zīmes liecina, ka saimnieciskā krīze ir sasniegusi kulminācijas punktu un nākotne — par cik to neapdraudēs citas briesmas — kļūs gaišāka. Pēdējie gadi būs mūs dažā labā ziņā skolojuši un ne tikai mūs. bet arī mūsu tuvākos kaimiņus. Pieliksim visus spēkus, lai diplomātiskā aktivitātes spēle, kuŗa tagad risinās ap Baltijas valstīm. atbrīvojot dažus šķēršļus, novestu mūs jo drīz pie šo valstu trejsavienības, padarot to par miera sargposteni Austrumeiropā, tad šādi tiktu veicināti mērķi, kuŗus spraudusi sev arī Tautu savienība.
Izlietosim, deputātu kungi, tās nedaudzās nedēļas, kuŗas mēs šai sastāvā vēl kopā strādāsim, lai sargātu tos ideālus, par kuŗiem cīnījās un krita Latvijas labākie dēli, sargāsim Latvijas dēmokratiskās republikas pamatus un viņas neatkarību. Dievs, svētī Latviju! (Klātesošie pieceļas un nodzied valsts himnu).
Saeimas svinīgā sēde slēgta. (Atklāta plkst. 12.2 un slēgta plkst. 12.15).
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
leģislatūra - vēlētu likumdošanas, retāk izpildvaras, institūciju ar likumu noteiktais pilnvaru laiks; faktiskais šo institūciju darbības periods.
devīza – zelta un valūtas standarts.
devīzu ierobežojums – ierobežojums apmainīt papīra naudu pret zeltu.
Kredītlikuma 1. pantā bija paredzēts, ka Latvijas naudas vienība lats satur 0,2903226 g tīra zelta.
Likums paredzēja kalt 20 latu gabalus, kuru svars bija noteikts 6,45161 g un 10 latu gabalus, kuru svars — 3,225805 g zelta.
1931.gadā ievestie ārzemju valūtas iegūšanas aprobežojumi nozīmēja zināmu atkāpšanos no zelta valūtas tīrā veidā. Ieviests noteikums, ka importieriem jāiegūst ārzemju valūta no eksportieriem ar zināmu piemaksu pie oficiālā kursa.
Skat. “Tirdznieciskie rēķini”, 1939, izdevējs: Latvijas Universitātes studentu padomes grāmatnīca. (prof. V.Vītola lekcijas)
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Valdības Vēstnesis, nr. 99. Sestdien, 5. maijā, 1934. g.
Saeimas sēdē
3. maijā iesāka apspriest pārgrozījumus Latvijas Republikas Satversmē.
Pēc referenta A. Bērziņa runas debatēs piedalījās Fr. Uenderis, M.Skujenieks, Deglavs, Šēlers, Juraševskis, Erniņš, Zālīte.
4 maija rīta sēdē turpinājās iesāktās debates. Runāja dtp. Zaķis. A. Rancans, Tēriņš, Bērziņš. Br. Kalniņš. Pāreju uz pantu lasīšanu pieņēma ar 62 pret 25 balsīm.
Vakara sēdē sociāldemokrāti iesniedza priekšlikumu atcelt no amata Iekšlietu ministrijas administratīva departamenta direktoru Anšmitu. Priekšlikumu varēja apspriest tikai tad, ja neviens neceļ iebildumus. Iebildumus cēla dep. Bērziņš, kādēļ priekšlikuma apspriešana vārēs notikt nākošā sēdē.
Iekšlietu ministrs Gulbis atbildēja uz dep. Fl. Ankipana u. c. iesniegto jautājumu. Pēc ministra atbildes atklāja debates, kuras piedalījās dep. Veckalns, Grantskalns, Ankipans, Milbergs, Jukšinskis, Dzenis, Zālite, Rozentāls.
Tad turpināja apspriest pārgrozījumus Latvijas Republikas Satversmē.
Satversmes 14. pantu pieņem ar rer. Bērziņa iesniegto papildinājumu. 32. pantu pieņem ar Mendera pārlabojumu. Noraida 48. p. komisijas redakcijā, kādēļ tas paliek vecā redakcijā. Pēc šā panta noraidīšanas atkrita 50. pants.
Pieņēma 4., 10., 13., 29., 35., 36., 39., 51. p. komisijas redakcijā, pēc kam sēdi slēdza.
Biedrība “Atvērtās Pārvaldības Partnerība Latvijā” - Dialogam starp pilsoņiem un valdību!