Franču avīze "Mond" nosauca neseno vispārnacionālo streiku vilni šajā valstī par "pirmo protestu pret globalizāciju", kad visi pilsoņi no pašiem trūcīgākajiem līdz samērā labi nodrošinātajiem uzstājās pret globalizācijas procesu. Taču patiesībā pirmo vardarbīgo protesta vilni pasaulē pret globalizāciju sāka Meksikas indiāņu cilšu sacelšanās Čapasā.

Patlaban ar globalizācijas radīto nabadzību un tās apkarošanu visaktīvāk nodarbojas ANO un tās ar cilvēka tiesību aizstāvēšanu saistītās institūcijas, ar kuru pēdējiem secinājumiem šeit mēģināšu iepazīstināt Latvijas sabiedrību.

Un tā bez atbildes paliek jautājums, kāpēc līdz šim pret globalizāciju visumā ir bijis tik maz masu protestu un par šīs problēmas iemesliem un sekām publiski tik maz diskutēts. Patlaban daudzi, kas līdz šim iestājās par internacionālismu, starptautisko solidaritāti un mieru visā pasaulē, ir zaudējuši orientierus. Kāds franču strādnieks šajos apstākļos, mēģinot noskaidrot ārēji tuvo jēdzienu būtību, ir izteicies šādi: "Starpība starp internacionālismu (globālismu) un globalizāciju ir tāda pati kā starp mīlestību un izvarošanu."1

Viens no globalizācijas galvenajiem jautājumiem ir ekonomiskais process. Korporācijas aizvien lielākā ātrumā pārvieto pa visu pasauli naudu, uzņēmumus un preces, meklējot arvien lētāku darbaspēku, lētākas izejvielas, zemāku patērētāju, strādājošo tiesību un vides aizsardzības līmeni.

Šis process tiek labi nodrošināts ar liberālās ekonomikas politisko ideoloģiju. Sabiedrībai tiek uzspiesta doma, ka cilvēkiem un dabai būs labāk, ja pasaules tirgus darbību neierobežos ētiski, morāli, sociāli un ekoloģiski apsvērumi.

Tomēr patiesība pastāv tajā apstāklī, ka visa pasaule ir vienots organisms, visi mēs dzīvojam uz vienas nelielas planētas, kuras izdzīvošana pieprasa izrādīt savstarpēju cieņu un rūpes par katru tās iedzīvotāju un visu vidi kopumā.

Atšķirībā no globalizācijas "globālisms" ir vērtību un ētisko normu kopums, kura īstenošanai nepieciešama visas cilvēces aktīva līdzdalība. Globālisms, pēc Marka Ritči domām, balstās uz trīs stabiem: aktīva domu apmaiņa savstarpējās izpratnes nolūkā, resursu kopēja izmantošana un vienlīdzības princips, stabilitāte un savstarpējā palīdzība nepieciešamības gadījumos.

Patiess internacionālisms ir mūsu vienīgais ierocis, ar kuru mēs joprojām varam cīnīties pret globālo ekonomisko, sociālo un ekoloģisko krīzi, kuru izraisījusi neierobežota globalizācija, ieskaitot tādu politisko vardarbību kā karš un tādu vardarbību pret personību kā noziedzība un rasisms. Šo un citu pasaules problēmu atrisināšanai patlaban nepieciešama vēl agrāk nebijusi starptautiskā sadarbība.

Mūsdienu prakse pierāda, ka starpetniskos un reliģiskos karus neizdodas apturēt bez plašas starptautiskās iejaukšanās.

Vardarbība pret personību ir arī tas, ka globalizācijas procesa rezultātā cilvēki veselos reģionos zaudē darbu, zemi, mitekļus, ierasto dzīves vidi un pilnvērtīgu iztiku. Tas noved pie sociālajiem nemieriem, jo visu zaudējušie cilvēki cīnās par savu izdzīvošanu.

Tā kā globalizācijas rezultāts ir ne tikai vienu valstu, reģionu un šaura personu loka bagātināšanās, bet arī citu valstu, reģionu un cilvēku nabadzības un bada palielināšanās, globalizācija ir arī viens no tik masveidīgas ekonomiskās emigrācijas iemesliem, kas atgādina jaunu "tautu staigāšanu", kura izraisa bailes no imigrantiem un var novest pie jauna rasisma un tieksmes norobežoties no ārpasaules. Tādējādi globalizācija grauj globālisma un internacionālisma pamatus.

Marks Ritči izteic domu: ja mēs nemetīsim izaicinājumu globalizācijai, tā ne tikai iznīcinās ekoloģiju un sabiedrību, bet arī izraisīs tādus pāridarījumus, alkatību un vardarbību, ka mēs jau vairs nebūsim spējīgi kā apvienotas tautas risināt globalizācijas problēmas.

Globālisms aptver ozona slāņa, pasaules okeānu un ģenētiskā materiāla kā visas cilvēces īpašuma aizsardzību pasaules mērogā, bet globalizācija nozīmē visu šo resursu ekspluatāciju no gigantisku korporāciju puses, kuras ir norobežojušās no nāciju demokrātisko procesu ietekmes. Globālisms nozīmē cieņu pret pasaules daudzveidību, bet globalizācija pieprasa visa un visu vienveidību. Un tiešām— piemēram, Eiropas Savienības ietvaros standartizācija ir nonākusi līdz idiotisma līmenim, kad tiek standartizēti gan zemeņu izmēri, gan gurķu forma.

Globalizācija ne tikai rada globālas problēmas, piemēram, ozona caurumus, ekoloģiskās katastrofas, klimata katastrofālas izmaiņas, masu migrāciju, bet arī grauj nāciju spējas īstenot vispārēju pārrobežu sadarbību šo problēmu atrisināšanai.


Globalizācija ierobežo nacionālo suverenitāti

Tirgus globalizācijas procesi neatstāj telpu vietējai nacionālajai un pat reģionālajai ekonomiskajai politikai. Transnacionālo korporāciju un starptautisko ekonomisko organizāciju dominējošā loma pasaules ekonomikā pastāvīgi ierobežo nāciju un valstu suverenitāti un rada visnopietnākās sekas veseliem pasaules reģioniem. Tas rada gigantisku, sabiedriski grūti vadāmu procesu iespaidu, kas daudzos vieš satraukumu un izraisa nostalģiju pēc mazākās vienībās sadalītas, vadāmas pasaules.

Būtu naivi domāt, ka Latvija varētu palikt ārpus šiem procesiem un ka globalizācija neietekmē Latvijas tautsaimniecību. Salīdzinot ar 1990. gadu, Latvijā ražo aptuveni pusi rūpniecības un lauksaimniecības produkcijas. Vienā no savām televīzijas intervijām I. Godmanis izteicās, ka Latvijas lauksaimniecība it kā tagad esot ieguvusi "savu dabisko apjomu". Tas neatbilst patiesībai, jo galvenajās produktu grupās, kas ir gaļa, piens, graudi un kartupeļi, mūsu valsts arī saražo gadā aptuveni pusi no pirmskara Latvijas produkcijas, un mūsu valsts jau vairs nesaražo, piemēram, tik daudz gaļas, cik mūsu iedzīvotājiem būtu nepieciešams pēc sanitārās iztikas normas.

Pasaulē tiek izplatīts absolutizēts viedoklis, ka tirgus globalizācija ir vienīgā mūsdienu sabiedrības alternatīva un līdzeklis, kā īstenot valstu ekonomiku balansētu attīstību un integrāciju.

Taču ANO Cilvēka tiesību komisija ir noskaidrojusi, ka viena no ļaunākajām globalizācijas neatņemamajām sekām ir arī "nabadzības globalizācija", kurai ir politiskas sekas. Arī Latvijā patlaban zem iztikas minimuma dzīvo absolūtais iedzīvotāju vairākums. Investoru un šoka terapijas rekomendētāju pieprasītā nacionālo sociālās aizsardzības sistēmu vājināšana pārejas ekonomikas valstīs radījusi nevienlīdzības pastiprināšanos. Tas pasaulē un cilvēku sabiedrībā rada aizvien dziļāku plaisu, kad viena — samērā neliela — sabiedrības daļa aktīvi un ātri iegūst no globalizācijas procesa labumu, bet otra — parasti sabiedrības vairākums — spiesta tikai ciest no globalizācijas negatīvajām sekām. Var izdarīt secinājumu, ka deviņdesmito gadu pēdējiem astoņiem gadiem raksturīga sabiedrības polarizācijas saasināšanās sociālajā, ekonomiskajā un kultūras jomā.

Sabiedrības virsotnei globalizācija ir saistīta ar tirdzniecības, investīciju un informātikas paplašināšanos. Turpretī sabiedrības trūcīgākajiem slāņiem nabadzības globalizācija smagi skar visas viņu tiesības. Tagad arī trūcīgie iedzīvotāju slāņi un valstis var sekot cilvēces dzīves standarta izaugsmes globalizācijai un novērtēt sociālās atšķirības sabiedrībā. Tas rada trūcīgo slāņu pastiprinātu neapmierinātību.


Arodbiedrību attieksme pret globalizāciju

ANO dienas kārtības tēmas "Globalizācija un tās ietekme uz ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību īstenošanu" ietvaros savu pasaules ekonomiskā un sociālā stāvokļa vērtējumu ir sagatavojusi arī Starptautiskā brīvo arodbiedrību konfederācija. Tā konstatēja, ka globalizācija vistiešāk ietekmējusi arī Āzijas iedzīvotājus. Daudzas Āzijas valstu valdības un finansu institūcijas nav spējušas tikt galā ar Āzijas valstu lavīnveida finansu krīzi un aiz slēgtām durvīm risina simtiem miljonu cilvēku likteņus skarošus krīzes apkarošanas jautājumus.

Tautām, kurām nāksies iznest uz saviem pleciem finansu katastrofas sekas, kuras iemesls bija nemākulīga šo valstu pārvalde un korupcija, ne tikai nav šo jautājumu risināšanā un plānu izstrādē balsstiesību, bet tām arī nekas netiek paziņots par plānotajiem stingrās ekonomikas pasākumiem, kuri vienmēr noved pie darba vietu un darba algu samazināšanas. Šie cilvēki nevar pieprasīt par ekonomisko katastrofu atbildību ne no savām valdībām, ne no starptautiskajām organizācijām.

Tas ir radījis uzticības krīzi gan pret savām valdībām, gan pret globalizāciju, gan nacionālajām un starptautiskajām institūcijām, kuras šo krīzi nedrīkstēja pieļaut.

Kā jau ne reizi vien ir brīdinājusi Starptautiskā brīvo arodbiedrību konfederācija, globalizācija bez sociālā aspekta ievērošanas un stingra regulēšanas mehānisma ievērošanas rada nestabilitāti un plašas iespējas starptautisko finansu spekulācijas operāciju īstenošanai, kas grauj reālās, papildvērtību radošās ekonomikas sektoru un noved pie sociāli politiskās krīzes visā pasaulē.

Krīze Āzijā nav īslaicīga, pārejoša parādība, no kuras valstis var atbrīvot tehnokrāti. Āzijas krīze liecina par globālo pasaules tirgu neadekvātu vadīšanu.

Vispārēja un neatlaidīga barjeru novākšana starptautiskajām investīcijām un tirdzniecībai kopā ar tehnoloģisko progresu noved pie integrētas pasaules ekonomikas veidošanas. Zem investīciju piesaistīšanas nepieciešamības spiediena darba vietu palielināšanas nolūkā daudzās attīstības valstīs ierobežo arodbiedrību darbību eksporta pārstrādes zonā. Šajā sfērā parasti investē tikai starptautiskās transnacionālās korporācijas (TNK), kuru darbība nekādi netiek ierobežota, kurām raksturīga darba ļaužu virsekspluatācija un ātra darba pārtraukšana situācijas izmaiņu gadījumā.

Tam labs piemērs ir "Lattelekom", kurā angļu firma "Cable and Wireless", kas specializējas salu valstu un bijušo koloniju telekomunikāciju sagrābšana, pēc 1994. gada līguma investēja, kā redzams, pamatos cerot uz virspeļņu, kas bija iegūstama no līguma noteiktā monopola uz 20 gadiem. Izmantojot monopola stāvokli, "Lattelekom" angļu vadībā nekavējoties un strauji pacēla pakalpojumu cenas. Kad Latvijas valdība sāka apspriest "Lattelekom" monopolstāvokļa izbeigšanas nepieciešamību, kuru izraisīja mūsu valsts iestāšanās Pasaules tirdzniecības organizācijā un gatavošanās iestāties ES, "Cable and Wireless" steidzīgi ar lielu peļņu pārdeva savu daļu somu firmai "Sonera" un investēja šo kapitālu Āfrikā. Tātad būtībā investīcijas "Lattelekom" "Cable and Wireless" izmantoja kā īstermiņa spekulatīvu operāciju.

Daudzās valstīs valdības, darba devēji un TNK apvieno savus spēkus, lai nepieļautu arodbiedrību izveidošanu un neļautu tām palīdzēt strādājošajiem cīņā par zemo darba algu palielināšanu un darba apstākļu uzlabošanu. Arī Latvijā ir vairāki ārvalstu uzņēmumi, kas neļauj arodbiedrību izveidošanos tajos. To valstu tautsaimniecība, kurās investīciju rezultātā panākta ātra stāvokļa uzlabošanās, ir viegli ievainojama ātras investīciju pārvietošanas iespējamības dēļ uz citām jaunattīstības zemēm ar zemāku dzīves līmeni. Šī graujošā globālā konkurence rada apstākļus, kas bremzē lielāku ražošanas spēku attīstību.

Bez tam vadošā loma daudzu valstu un veselu pasaules reģionu attīstībā ir SVF un Pasaules bankai, kuru politiku arodbiedrības pastāvīgi kritizē par to, ka, plānojot strukturālās pārmaiņas jaunattīstības un pārejas ekonomikas valstīs, tās neveltī pietiekamu uzmanību sociālajam aspektam. Par to, pēc šo rindu autora domām, arī nav īpaši ko brīnīties, jo SVF un PB pārstāv starptautiskā finansu kapitāla un gigantisko TNK intereses. Tas rada katastrofālas sekas sociālās attīstības sfērā vairumā valstu.

Pēc Starptautiskā darba biroja ziņām, pasaulē vairāk nekā 700 miljoni strādājošo cilvēku nav iekļauti ražojošajā sektorā. Palielinās sociālā nevienlīdzība gan valstīs, gan starp valstīm, un vairāk nekā viena piektā daļa zemeslodes iedzīvotāju dzīvo galējās nabadzības apstākļos.

Vairums trūcīgo ir sievietes, un vairumā valstu saglabājusies tradicionālā sieviešu diskriminācija. Visā pasaulē pieaug bērnu darba izmantošana. Bet valdības neizstrādā politikas koordināciju, kā panākt, lai plašāka starptautiskā ekonomiskā sadarbība sekmētu strādājošo noturīgu un sabalansētu dzīves apstākļu uzlabošanu visā pasaulē.


Starptautiskā sadarbība ekonomiskajā attīstībā

Starptautiskā brīvo arodbiedrību konfederācija (SBAK) uzskata, ka pastāvošais masveida bezdarbs un nabadzība noved pie nepieļaujamas resursu iztērēšanas, rada nopietnas briesmas sociālajai stabilitātei un patiesībā arī mierīgām valsts iekšējām sociālajām un pat starptautiskajām attiecībām. Valdības un starptautiskās organizācijas nav tiesīgas sevi atbrīvot no atbildības par sociālo stāvokli un pieļaut, ka neierobežota konkurence un finansu tirgi ir vienīgais starptautiskās ekonomikas dzenulis, kā par to sabiedrību mēģina pārliecināt liberālā tautsaimniecības modeļa sludinātāji.

Noturīgākas ekonomiskās un ekoloģiskās attīstības nodrošināšanai nepieciešams izstrādāt jaunu pieeju globālajai ekonomiskajai politikai. SBAK aicina valdības un uzņēmējus uzsākt ar tām sarunas ar mērķi noslēgt globālu solidaritātes līgumu nabadzības izskaušanai, kā arī pilnas un ražojošas aizņemtības nodrošināšanai visā pasaulē.

Balstoties uz arodbiedrību un citu cilvēka tiesību ievērošanas principu, valdībām ir jāapgūst darba devēju un arodbiedrību atbalsts, izstrādājot vietējo, nacionālo, reģionālo un globālo stratēģiju globalizācijas negatīvo seku un problēmu atrisināšanai.

1995. gada "Kopenhāgenas sagaita augstākajā līmenī sociālās attīstības jautājumos" bija svarīgs solis tādu globālās attīstības politikas galveno mērķu sasniegšanā, kuru būtība ir pilnīga aizņemtība, nabadzības izskaušana un iedzīvotāju līdzdalības valsts pārvaldē panākšana. Kopenhāgenā vairāk nekā simt valstu līderi aicināja pārorientēt starptautiskās sabiedrības darbību, ieskaitot SVF un Pasaules banku.

SBAK, cita starpā, aicina visas valdības:

→ izstrādāt kompleksās programmas Kopenhāgenas 1995. gada augstākā līmeņa sagaitas lēmumu īstenošanai;
→ garantēt, lai ANO sistēma veiktu efektīvus un labi koordinētus tālākos pasākumus Kopenhāgenas lēmumu ietvaros;
→ visas rūpnieciski attīstītās valstis sadarbotos ar mērķi panākt augstākus un stabilākus attīstības tempus un veiktu pasākumus valūtu kursu stabilitātes garantēšanai;
→ sieviešu diskriminācijas novēršanai nepieciešams sākt Pekinas platformas īstenošanu;
→ vismaz līdz ANO nabadzības izskaušanai veltītās desmitgades beigām (2006. gads) panākt bērnu darba izskaušanu;
→ balstoties uz ANO Migrantu strādājošo tiesību aizsardzības konvenciju, izstrādāt jaunu globālu migrācijas politiku, kuras svarīgo nozīmi strādājošajiem migrantiem apstiprina Āzijas ekonomiskās krīzes sekas;
→ aizņemtības un attīstības līmeņa noturības nolūkos nepieciešams ņemt vērā ekoloģiskos kritērijus, kā arī samazināt tādu saimniecisko darbību, kas kaitē ekoloģijai;
→ globālo mērķu sasniegšanai, kurus paredz "Dienaskārtība XXI gadsimtam", kas pieņemta 1992. gadā pasaules augstākā līmeņa sagaitā Riodežaneiro, nepieciešams iedibināt partnerību starp arodbiedrībām un uzņēmumu vadību.



Juris Bojārs,
Dr. habil. iur. prof., Latvijas Universitātes Starptautisko attiecību institūta direktors.

https://www.vestnesis.lv/ta/id/51722