Jaunās Latvijas republikas pilsoņiem 1920. gada aprīlī bija jāievēl Satversmes sapulce. Vēlēšanu tiesības bija visiem, kas sasnieguši 21 gada vecumu, bet tiem, kas atradās armijas rindās − jau sākot ar 18 gadiem.

Šajā laikā Latvija vēl atradās kaŗa stāvoklī kā ar Padomju Krieviju, tā Vāciju. Valsts territorija gan bija atbrīvota no ienaidnieka, un bija pamiers, tomēr miera līgumi vēl nebija noslēgti, un Latvijas armija joprojām atradās kaujas gatavībā.

Pēdējie 15 gadi /1905.−20./ bija bijuši bagāti ar polītiski spraigiem notikumiem. Bija pārdzīvotas trīs revolūcijas − 1905. gada Lielā latviešu revolūcija, 1917. gada marta un tā paša gada novembŗa revolūcijas. Dažādas valsts varas strauji bija nomainījušas viena otru. Cara valdībai sekoja Krievijas pagaidu valdība, vācu okupācija, latviešu lielinieku režīms un beidzot − demokratiskā Latvijas valdība. Liela latviešu tautas daļa bija ļoti kreisi un radikāli noskaņota. Tas arī citādi nemaz nevarēja būt, jo latvieši savā zemē līdz tam bija atradušies apspiestas, koloniālas tautas stāvoklī. Vēl joprojām baltvācu muižniekiem piederēja vairāk nekā puse no lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Agrārā jautājuma atrisināšana tādēļ bija aktuālākā iekšpolītiskā problēma.

Latviešu tautas vēsturiskā attīstība, valdītājs noskaņojums plašos tautas slāņos noteica šo vēlēšanu iznākumu. Nevienās turpmākās tautas pārstāvju vēlēšanās kreisās partijas neguva tik lielus panākumus kā 1920. gada aprīlī, kad ievēlēja Latvijas satversmes tēvus.

 

SATVERSMES SAPULCES SASTĀVS 

Vēlētāju aktivitāte 1920. gadā bija lielākā visā Latvijas neatkarības laikā − vēlēšanās piedalījās 84,9% balstiesīgo.

38,7% vēlētāju nodeva savas balsis par sociāldemokratu partiju, kas ieguva 58 no Satversmes sapulces 152 mandātiem. No Latvijas armijas kaŗavīriem 65% bija balsojuši par sociāldemokratu kandidātiem. Nedaudz vairāk par 11% balsu ieguva centra partijas, 17,7% − Zemnieku savienība, 15,3% − Latgales kristīgo /katoļu/ zemnieku partija, bet labā spārna pilsoņi − tikai 2,2%. Pārējās balsis bija nodotas par minoritāšu un dažu sīkāku grupu pārstāvjiem.

Ievēlēto tautas pārstāvju vidējais vecums bija 37,7 gadi. Salīdzināšanas pēc var atzīmēt, ka turpmāko četru saeimu sastāva vidējais vecums svārstījās starp 41,5 un 44 gadiem.

 

Kādas zināšanas un pieredze polītikā un satversmes jautājumos bija ievēlētajiem tautas pārstāvjiem? Var norādīt uz šādiem apstākļiem:

l/ ievēlēto starpā bija ievērojams procents ar akadēmisku izglītību, kuŗiem bija teorētiskas zināšanas minētajos jautājumos;

2/ zināmu pieredzi dažiem bija devusi darbošanās Krievijas valsts domē;

3/ piedaloties cara Krievijas komūnālajās pašvaldībās, bija iegūts zināms polītisks treniņš;

4/ 1905. un 1917. gada revolūcijas bija kāpinājušas polītisko interesi, izraisījušas diskusijas par dažādām satversmes formām un projektiem. Tas attiecas jo sevišķi uz latviešu sociāldemokratiem;

5/ latviešu polītiskā emigrācija uz Rietumeiropu /sevišķi uz Šveici/ un ASV pa daļai pavairoja emigrantu zināšanas satversmes jautājumos. Ievērojams skaits bijušo emigrantu bija ievēlēti Satversmes sapulcē.

Tomēr ir skaidrs, ka zināšanām minētajos jautājumos visumā bija teorētisks raksturs. Praktiskas pieredzes valsts dzīvē trūka.

 

SATVERSMES SAPULCES UZDEVUMI 

Latvijas Satversmes sapulces uzdevumi bija: 

1/ izstrādāt Latvijas valsts pamatlikumu − satversmi,

2/ pieņemt likumu par agrāro reformu, 

3/ līdz satversmes izstrādāšanai un saeimas /parlamenta/ievēlēšanai veikt parlamenta funkcijas. Zemes jautājuma nokārtošana bija vissteidzamākais uzdevums. Agrārās reformas likuma pirmo daļu Satversmes sapulce pieņēma jau 1920. gada septembrī. Agrārās komisijas referents savu ziņojumu tautas pārstāvjiem ievadīja ar zīmīgajiem vārdiem: „Šodien Augstais nams stājas pie tā likuma apspriešanas, kas izšķirs jautājumu, būt vai nebūt Latvijas valstij.”

Agrārai reformai bija ārkārtīgi lielas sekas ekonomiskā, sociālā un polītiskā plāksnē. Ir vietā norādīt uz tām, pirms stājas pie diskusijas par Latvijas valsts pamatlikumu.

 

Latvijas agrārā reforma bija radikālākā, bet, šķiet, arī vislabāk izstrādātā Baltijas valstīs /sk. Latvju Enciklopēdiju/. Tai bija šādas sekas:

1/ Baltijas baronu ekonomiskā un polītiskā vara tika galīgi sagrauta;

2/ tā radīja valstī polītisku stabilitāti. Komūnistu aģitācijai vairs nebija iespējams gūt panākumus lauku iedzīvotāju vidū;

3/ tā radīja sākumu sociālai demokratijai, kuŗā nebija ne pārāk lielu bagātnieku, ne skrandu proletariāta;

4/ tā attaisnojās ekonomiskā ziņā. Ekstensīvi apsaimniekoto lielo muižu vietā radās vidēja lieluma zemnieku saimniecības. Tās centās intensīvi apsaimniekot un izmantot zemi, attīstot plašu kooperāciju;

5/ notika dziļa pārmaiņa vispārējā polītiskā noskaņojumā − plašas iedzīvotāju aprindas nosvērās par labu mērenākiem polītiskiem uzskatiem /to rādīja saeimas vēlēšanas jau 1922. gadā/.

Tādēļ jākonstatē: kad 1920. gadā vēlētā Satversmes sapulce 1922. gada 15. februārī pieņēma Latvijas satversmi, tautas pārstāvju sastāvs vairs neatbilda tiem polītiskajiem uzskatiem, kas šai laikā bija tautā. Ar zināmu pārspīlējumu to var izteikt arī tā: satversme bija zināmā mērā „novecojusi” tai dienā, kad viņa dzima!

 

1922. GADA SATVERSMES PRINCIPI 

1918. gada 18.novembŗa neatkarības deklarācija bija jau nospraudusi robežas Satversmes sapulces darbam. Šī deklarācijā skan: „Latvija ir neatkarīga demokratiski-republikāniska valsts.”

Kādas ārvalstu konstitūcijas ir ietekmējušas Latvijas satversmi? šai sakarā jānorāda galvenākārtā uz trīs Eiropas republiku konstitūcijām − Vācijas /t. s. Veimāras republikas/, Francijas un Šveices satversmēm.

Tā kā krievu un vācu ķeizarvalstis latviešu tautai vienmēr bija simbolizējušas pašus tumšākos spēkus, tad gluži dabīgi, ka monarchiju noraidīja jau principā. Skandināvijas valstis, Beļģija un Holande tādēļ vien nevarēja noderēt par paraugu, ka tās bija monarchijas. Republikāniskā ideja ir viens no Latvijas satversmes pamatprincipiem.

Otra pamatdoma, par ko jūsmoja Latvijas satversmes tēvi bija parlamentārisms. Vēl svaigā atmiņā bija sliktie piedzīvojumi ar cara Krievijas nespēcīgo valsts domi. Tādēļ jo lielāka vēlēšanās bija radīt stipru parlamentu. Tas bija vēl viens no iemesliem, kādēļ, piem. , labi pazīstamā Zviedrija nevarēja noderēt par paraugu − parlamentārisma princips uzvarēja Latvijā un Zviedrijā vienā laikā.

Trešais galvenais princips bija tautas suverenitāte. Šķiru pretestības jaunajā valstī nebija lielas. Baltvācu agrākās stiprās ekonomiskās, sociālās un polītiskās pozīcijas bija satriektas. Atskaitot galējos novirzienus, visas šķiras bija kopīgi cīnījušās brīvības karā. − Viss tas nepieciešami prasīja augšminētā principa īstenošanu.

Dabīga konsekvence tādēļ bija vispārēju un neierobežotu vēlēšanu tiesību piešķiršana vīriešiem un sievietēm. Tādēļ nešaubījās arī satversmē uzņemt noteikumus par tautas nobalsošanu ar lēmēju spēku /Šveices piemērs/. Vecā, ienīstā polītiskā un ekonomiskā sistēma bija noārdīta, neviens tautas plašajās masās to nenožēloja, nekādas vecas tradīcijas nebija jāsarga − nebija nekādu iemeslu, lai neuzticētos tautai. /Piemēra dēļ var atzīmēt, ka Zviedrija vēl šodien nav varējusi izšķirties par tautas nobalsošanu ar lēmēju spēku, šim institūtam ir tikai padomdevēja tiesības/.

Tāpēc ari pieņēma vēlēšanu likumu ekstrēmi demokratiskā un liberālā garā, kas atļāva arī pavisam niecīgām partijām un nogrupējumiem piedalīties saeimas vēlēšanās un radīja šķelšanos polītiskajā laukā, tā apgrūtinot stabilas valdības sastādīšanu.

 

Debatēs par valsts galvu satversmes tēvu domas dalījās. Sociāldemokrati vispār gribēja svītrot valsts prezidenta amatu. Viņi to apzīmēja par „nekronētu konstitucionālu karali, kas iecelts uz zināmu laiku” un par „atliekām no absolūtās monarchijas laikmeta”. Sociāldemokrati vēlējās apvienot valsts prezidenta pienākumus ar saeimas prezidenta amatu. Zemnieku savienība un labais spārns savukārt iestājās par tautas vēlētu valsts prezidentu /kuŗam līdz ar to būtu lielāka ietekme valsts dzīvē/. Izšķirīgajā balsošanā šo priekšlikumu noraidīja ar trīs balsu pārsvaru.

Beidzot vienojās par t.s. „prezidentu pēc franču parauga”, t.i. saeimas vēlētu valsts galvu ar ļoti ierobežotām tiesībām. Šis projekts ieguva balsu vairākumu, kad daži Zemnieku savienības kreisā spārna pārstāvji izšķīrās par tā atbalstīšanu.

Tādā kārtā Latvijas republika kļuva par ekstrēmi parlamentāru demokratiju. Saeima bija visuvarena un praktiski bez kontroles. Kontroles tiesības bija valsts prezidentam un tautas nobalsošanas institūtam, bet šo tiesību izlietošana bija ierobežota ar ļoti stingriem noteikumiem.

Vēsturiskā pieredze māca, ka priekšnoteikumi sekmīgai parlamentārai sistēmai ir ierobežots polītisko partiju skaits /klasiskajā parlamentārisma zemē Anglijā − parasti tikai divas/, zināma polītiska kultūra un pieredze valsts dzīvē. Šie apstākļi nebija ievēroti − un pieredzes bija par maz − izstrādājot un pieņemot valsts satversmi un saeimas vēlēšanu likumu.

 

Latvijas 1922. gada satversme kļuva tāda, kādai tai bija jākļūst, ievērojot latviešu tautas vēsturisko attīstību un to noskaņojumu un idejas, kādas mūsu zemē − un arī daudzās citās zemēs − bija minētajā laikā. Latvijas satversmes tēvi gribēja dot savai valstij un tautai iespējami modernāko, brīvāko un labāko pamatlikumu un nav šaubu, ka viņi to darīja pēc savas labākās pārliecības. Tagad varam secināt, ka dažā ziņā viņi savā centībā un aizrautībā bija gājuši par tālu. Tomēr savos pamatprincipos viņu darbs noderēs arī nākotnē atjaunojamai Latvijas brīvvalstij. − 1922. gada satversme nekad nav atcelta likumīgā ceļā un ir joprojām vienīgā likumīgā Latvijas konstitūcija.

 

Uldis Ģērmanis. 
(1915-1997)