Īpaša nozīme Latvijas valsts vēsturē ir Latvijas Republikas starptautiskajai (de iure) atzīšanai. Latvijas valsts atzīšana aizsākās 1921. gada 26. janvārī un ir turpinājusies bez pārtraukuma vairāk nekā gadsimtu līdz mūsdienām. Nemainīgā starptautiskā atzīšana nodrošināja Latvijas valsts pastāvēšanu de iure arī periodā no 1940.–1991. gadam, kad Latvija atradās citu valstu – PSRS, Vācijas un vēlreiz PSRS – kontrolē. Pateicoties okupācijas neatzīšanas politikai no daudzu pasaules valstu puses, Latvijas Republika de iure turpināja pastāvēt arī okupācijas un aneksijas apstākļos. Tas bija svarīgs faktors, kas veicināja Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu 1990.–1991. gadā.

Šajā ziņā trīs Baltijas valstis – Igaunija, Latvija un Lietuva – ir unikāla parādība pasaules diplomātijas un starptautisko attiecību vēsturē. Nepareizs būtu uzskats, ka Latvijas starptautiskās de iure atzīšanas jautājums un starptautisko tiesību principi atjaunotas neatkarības apstākļos vairs nav tik būtiski. Šie jautājumi turpina saglabāt savu aktualitāti Latvijai arī pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas.

Lai neatkarīga valsts varētu pastāvēt, ir nepieciešami ne tikai iekšpolitiski priekšnoteikumi, bet arī valsts starptautiska atzīšana no pārējo valstu puses. Līdz 20. gadsimta 20. gadiem pasaules valstis sev starptautisko atzīšanu un respektu nodrošināja galvenokārt ar militāra spēka palīdzību. Atzīšana, balstoties uz tiesību normām, attīstījās 20. gadu sākumā. Tā bija īpaši svarīga nelielām valstīm, kuras bija ieinteresētas, lai starptautiskajās attiecībās noteicošās būtu starptautiskās tiesības, nevis militāra spēka argumenti.

Latvijas ārpolitiskais mērķis valsts pirmajos gados bija panākt, lai Latvija kļūtu par pasaules tautu un valstu saimes pilntiesīgu locekli. Latvijas pirmais ārlietu ministrs Z. Meierovics uzskatīja, ka jaunās valsts drošības garants ir iesaistīšanās starptautiskajās organizācijās, pirmām kārtām Tautu Savienībā (TS), par kuras galveno mērķi tika deklarēta sadarbības attīstība starp tautām un to miera un drošības garantēšana. Lai to īstenotu, 1920. gada 18. septembrī Z. Meierovics lūdza Satversmes sapulci pilnvarot valdību gādāt par Latvijas uzņemšanu Tautu Savienībā. Latvijas sūtniecība Romā jau 1920. gada 14. maijā bija iesniegusi Tautu Savienībai lūgumu par de iure atzīšanu. Satversmes sapulce vienprātīgi pieņēma šo priekšlikumu.

13. novembrī Latvijas delegācija Z. Meierovica vadībā ieradās Ženēvā, kur tādā pašā nolūkā atradās arī Igaunijas, Lietuvas, Gruzijas un Armēnijas pārstāvji. Tobrīd papildus Padomju Krievijai Latviju bija atzinušas Igaunija un Lietuva, bet Vācija 1920. gada 15. jūlija līgumā apņēmās atzīt Latviju, tiklīdz to būs atzinusi viena Versaļas miera līguma slēdzēja lielvalsts. Vispārēju de iure atzīšanu Latvija šajā situācijā cerēja panākt ar iestāšanos Tautu Savienībā.

Jauno valstu uzņemšanas jautājumu Tautu Savienība 1920. gada 15. novembrī nodeva 5. komisijai, kur pēc Z. Meierovica iesniegtā memoranda un runas noskaņojums Baltijas valstīm bija labvēlīgs, bet Austrumeiropas nedrošā politiskā stāvokļa dēļ neviens negribēja uzņemties Tautu Savienības statūtu 10. pantā paredzēto atbildību: aizstāvēt pret ārējiem uzbrukumiem visu Savienības dalībvalstu teritoriālo neaizskaramību un politisko neatkarību. Turklāt jaunās valstis vēl nebija atzītas de iure, ko izmantoja kā formālu šķērsli. TS juristi nespēja vienoties par to, vai kādas valsts uzņemšana Tautu Savienībā nozīmē reizē arī tās de iure atzīšanu. 

15. decembrī Tautu Savienības pilnsapulce noraidīja trīs Baltijas valstu un Gruzijas uzņemšanu, iesakot uzņemšanas lūgumu atkārtot nākošajā gadā. Par Latviju balsoja 5 (Itālija, Kolumbija, Paragvaja, Persija, Portugāle), pret 24, atturējās 13 valstis. Pēc tam pilnsapulce nolēma necelt iebildumus pret šo jauno valstu piedalīšanos ar TS saistītajās starptautiskajās nevalstiskajās organizācijās – Sarkanajā Krustā, Pasta ūnijā, Dzelzceļa ūnijā, kā arī atsevišķās TS tehniskajās komisijās (Finansu un saimnieciskajā, Ceļu un veselības aizsardzības u. c.). Liela nozīme bija apstāklim, ka pret uzņemšanu balsoja lielvalstis.

Bija jāpārvar savdabīgs apburtais loks – Tautu Savienībā neuzņēma de iure atzīšanas trūkuma dēļ, savukārt atzīšanas atteikumus līdz šim nereti motivēja ar to, ka Latvija nav Tautu Savienības dalībvalsts. Tāpēc tika nolemts, ka vispirms jārada atzīšanai labvēlīgs noskaņojums Rietumeiropas lielvalstu galvaspilsētās. Z. Meierovics no Ženēvas devās uz Romu, Parīzi un Londonu. Itālijai nebija iebildumu atzīt Baltijas valstis, un tā uzņēmās iniciatīvu šajā jautājumā. 29. decembrī Francija atzīšanas jautājumā konsultatīvi vērsās pie Anglijas, Itālijas un Japānas. 1921. gada 1.–23. janvārī Latvijas ārlietu ministrs uzturējās Londonā, kur no Lielbritānijas valstsvīriem bija sagaidāmi vislielākie iebildumi. Baltijas valstu pārstāvji centās pārliecināt ietekmīgus angļu diplomātus. Lords Kerzons bija ļoti nelabvēlīgs jauno nelielo valstu neatkarības centieniem. Baltieši centās arī izmantot britu premjerministra Loida-Džordža sliktās personīgās attiecības ar lordu Kerzonu. Aiz personiskiem iemesliem vien premjers parasti teica “jā”, kad ārlietu ministrs sacīja “nē”. 

17. janvārī kļuva zināms, ka Francija un Itālija atbalstīs Baltijas valstis, jo Francijā bija nodibinājusies Aristīda Briāna valdība, kurš bija Baltijas valstīm labvēlīgs un apsolīja izvirzīt Baltijas jautājumu Sabiedroto Augstākās Padomes darba kārtībā. Tā sākās 22. janvārī Parīzē ar Lielbritānijas, Francijas, Itālijas, Japānas un Beļģijas pārstāvju piedalīšanos. Bija paredzēts, ka Baltijas valstu jautājumu izskatīs 24. janvārī, tad – ka 25. janvārī. Jau 21. janvārī Latvijas sūtnis Parīzē O. Grosvalds bija iesniedzis valstu pārstāvjiem rakstus ar lūgumu atzīt Latviju de iure. Lai gan Antantes Augstākās Padomes sēdē noskaņojums bija labvēlīgs, līdz pēdējam brīdim nebija drošības par lēmuma iznākumu. Pēc divkārtējas atlikšanas padome apsprieda atzīšanas jautājumu tikai 26. janvāra pēcpusdienā. Par jautājumu referēja Francijas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs Bertelo, Lielbritānijas ārlietu ministrs lords Kerzons argumentēja pret Baltijas valstu atzīšanu, tomēr A. Briāna un Itālijas ārlietu ministra grāfa Sforcas dedzīgās runas pamudināja arī britu premjeru Loid-Džordžu principā atbalstīt Sforcas viedokli. Sanāksmes laikā britu premjers it kā bijis nedaudz iesnaudies. Kad viņam jautāja, vai Lielbritānija piekrīt atzīšanai, Loids-Džordžs “pamodās” un teica: “Yes”. Lords Kerzons vairs nevarēja otrreiz paust savu pozīciju, jo bija runājis viņa valdības vadītājs. 

26. janvārī pulksten 17.00 Igaunijas un Latvijas diplomātiskajiem pārstāvjiem paziņoja, ka Augstākā Padome atzinusi to neatkarību de iure. O. Grosvalds svarīgo vēsti nekavējoties paziņoja Z. Meierovicam. (Godinot A. Briāna ieguldījumu, viņa vārdā Rīgā tika nosaukta iela 1933.–1941. gadā un kopš 90. gadu beigām.)

Tiklīdz prieka vēsts 27. janvārī sasniedza Rīgu, galvaspilsētā spontāni sākās manifestācijas. Valsts iestādes pārtrauca darbus, skolas atlaida skolēnus, veikalnieki slēdza veikalus, nami tika rotāti ar nacionālajiem karogiem, sajūsminātie galvaspilsētas iedzīvotāji garos gājienos ar mūzikas orķestriem priekšgalā devās uz Antantes valstu sūtniecībām, kā arī uz pili pie Ministru prezidenta izrādīt savu prieku un pateicību. Līdz vēlam vakaram ielās kavējās sajūsminātu ļaužu drūzmas. Latvijas valdība nosūtīja valstu valdībām apsveikuma telegrammas, apsveica Igauniju, savukārt pati saņēma daudzus apsveikumus no organizācijām un atbalstītājiem ārzemēs, valsts iestādēm un iedzīvotājiem. Rakstnieks Jānis Akurāters par Latvijas atzīšanu rakstīja: “Ar atzīšanas lēmumu mūsu vārds skan suverēni līdzās vislabākajiem tautu vārdiem pasaulē. Mēs esam kļuvuši ne tikai faktiski, bet arī tiesiski par valsti”.

Atzīšana noteica jaunu Latvijas ārpolitisko stāvokli. Kopš 26. janvāra Latvija turpināja saņemt tiesisku atzīšanu no citām zemēm, vispirms – no Somijas un Polijas.

Pēc de iure iegūšanas Latvija 1. septembrī atkārtoja savu lūgumu par uzņemšanu Tautu Savienībā. Kad 1921. gada septembrī sanāca Tautu Savienības II pilnsapulce, Baltijas valstīm jau bija daudz labvēlīgāki apstākļi. Tās bija atzinusi Padomju Krievija, Vācija un Antantes valstis. Svarīgs faktors jau de iure iegūšanā bija fakts, ka Latvijā jau bija pietiekami izveidota un funkcionējoša demokrātiska iekārta, kas turpināja attīstīties. Lūguma iesniegšanas brīdī Latviju de iure bija atzinušas jau 22 valstis un tā bija piedalījusies Barselonas satiksmes un tranzīta konferencē. Latvija centās nodibināt draudzīgu saprašanos ar visām valstīm, kas bija atdalījušās no Krievijas, un solīja stingri ievērot savus nacionālos un starptautiskos pienākumus.

1921. gada 15. septembrī Tautu Savienības 6. komisija atbalstīja Baltijas valstu uzņemšanu Tautu Savienībā. Pēc tam pilnsapulcē 22. septembrī par Latviju nobalsoja 38, pret – neviena, bet atturējās vai nebija klāt – 10 valstis. Ar Latvijas uzņemšanu Tautu Savienībā faktiski noslēdzās sarežģītais Latvijas starptautiskās, diplomātiskās atzīšanas process un Latvija tika atzīta par līdzvērtīgu partneri visām pārējām Tautu Savienības dalībvalstīm, un kļuva par pilntiesīgu starptautisko tiesību subjektu. Latvijas valsts un sabiedrība iekļāvās globālajos starptautiskajos procesos. Turpmāk Latvijas ārpolitika balstījās tieši uz starptautisko tiesību principiem un orientējās uz Tautu Savienību, saistot lielas cerības ar šo starptautisko organizāciju kā svarīgāko miera, stabilitātes un valsts neatkarības garantu. Pavisam kopā Latviju pirmajā neatkarības periodā de iure atzina 42 valstis.

1921. gads tika pamatoti nosaukts par Latvijas diplomātisko uzvaru gadu. 1921. gada 22. decembrī tika papildināts 1920. gada 21. janvāra likums par valdības un pašvaldības iestāžu svinamām dienām, uzņemot svinamo dienu sarakstā arī 26. janvāri (šī tradīcija bija pārtraukta sakarā ar 1934. gada 25. oktobra likumu “Pārgrozījumi likumā par svinamām dienām”, kurā 26. janvāris tika nomainīts ar 15. maiju). Pēc neatkarības atjaunošanas, 1995. gada 21. septembrī LR Saeima izdarīja grozījumus likumā “Par svētku un atceres dienām”, atkal nosakot 26. janvāri par atceres dienu – “Latvijas Republikas starptautiskās (de iure) atzīšanas dienu” (Valsts prezidents tos izsludināja 1995. g. 5. oktobrī), tādējādi atjaunojot pirmskara tradīciju.

Latvijas de iure atzīšanas uzturēšanas jautājums aktualizējās sakarā ar Latvijas valsts neatkarības zaudēšanu 1940. gada vasarā. Valsts pastāvēšanas turpināšanās piemērs bija Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta darbības turpināšana, kuru okupācijas varām neizdevās likvidēt. Vadošās Rietumu valstis 1940. gada vasarā attiecināja valstu vardarbīgu iekarojumu neatzīšanas principu arī uz Baltijas valstīm un aizsāka Latvijas un pārējo Baltijas valstu okupācijas un aneksijas de iure neatzīšanu. Baltijas valstu de iure atzīšana tika turpināta. Latvijas ārlietu dienests Rietumvalstīs (sūtniecības Londonā, Vašingtonā un citur) 1940.–1991. gadā turpināja veikt ierobežotu daļu no Latvijas valsts funkcijām.

Pēc Latvijas Republikas Augstākās Padomes Konstitucionālā likuma “Par Latvijas Republikas valstisko statusu” pieņemšanas (1991. g. 21. augustā) notika atjaunotās valstiskās neatkarības plaša starptautiska atzīšana. Lielākajai daļai valstu, kas pašas pastāvēja jau laikā līdz 1940. gadam, otrreiz Latviju kā valsti atzīt nevajadzēja, jo tas jau bija darīts 1921.–1922. gadā, tāpēc atzina valstiskās neatkarības atjaunošanu. Valstis, kas pašas līdz 1940. gadam nepastāvēja, atzina Latviju kā valsti. Nemazinot neatkarības cīnītāju paveiktā vēsturisko nozīmi, jāsecina, ka starptautisko tiesību normu ievērošanai bija izšķirošā loma Latvijas Republikas kā neatkarīgas valsts pastāvēšanā un neatkarības atjaunošanā.

Ainārs Lerhis,
Dr. hist., Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks, Austrumeiropas politikas pētījumu centra vadošais pētnieks
Latvijas Diplomātu asociācija